Lai aug mazais puisēniņš
Tā kā stalts ozoliņš;
Paaugsies, tad būs viņš
Meitām siržu lauzējiņš.

Saulītei ir tāda vara,
Ka tā visu dzīvu dara –
Kokiem, ziediem palīdz plaukt,
Mazam bērnam lielam augt!

Lai Jūsu mazā meitenīte
Ir kā saules purenīte.
Izaugs liela, tad būs viņa
Saules takas mijējiņa.

Dziedi māmiņ "Aijā žūžu",
Visu mūžu Tavs es būšu!
Lāča bērns, kam ogas lasīs, 
Lāča bērns, kas medu prasīs!

Čuči, guli, mazs bērniņš,
Šūpulīša dibenā;
Nedeldē linu virves,
Nemodini māmulīti.

Kā balta puķe bērns ir uzziedējis,
Lai kādreiz dzīvē spētu tālu iet. 
No nedienām, no salta dzīves vēja - 
Šo mazo dvēselīti sargājiet!

Vien gaišas mīlestības vārdā, 
Mazs cilvēciņš no nebūtības kāpj, 
No mīlas ņemts un mīlai dots, 
Tam mīlestību tālāk nest.

Tik daudz Tev visa vēl priekšā,
Jo vēl tikai ir sācies Tavs rīts,
Ej, pasaulē mazulīt,
Tev vecāku mīla ies līdz!

Gaiša, gaiša uguns deg,
Tumšā ziemas laiciņā;
Tur laimiņa mūžu raksta
Mazajai meitiņai.

Kā ozoliņš, kas piedzimis no zīles
Un savās saknēs zemes spēku smeļ,
Tā Jūsu sirdis, pilnas svētas mīlas,
Pret sauli savu mazo bērnu ceļ.
Lai puisēns aug, lai vārdu nēsā godam,
Lai mūža kalvē pats sev laimi kaļ.
Lai visur viņa gaišās pēdas rodam,
Lai viņa prieks kā rudzu asni zeļ.

Kas šodien tavās rokās dus.
Es, māmiņ gribēju jau ļoti.
Tev mīļus vārdus pateikt klusi.
Par katru glāstu, ko man dosi.
Bet vārdus nemāku vēl sacīt. 
Lai tos man iemāci, vēl gaidu.
Un tamdēļ teikšu Tev ar acīm.
Ar savām rociņām un smaidu.

Mazs cilvēks šodien iziet dzīvē, māt,
Un redzi – ļaudis skatās, ļaudis gaida,
Cik tīru spēsi viņu nosargāt,
Cik spēsi dot no sava mīļā smaida.
Mazs cilvēciņš iet šodien dzīvē, tēt,
Viņš nezin rūpju, nepazīst vēl naida.
Tev vajag viņā spēku iepotēt,
Lai dzīvē viņu nemētā kā skaidu.

Laikam stārķis kļūdījās,
Kaut kas viņam misējās.
Lidotājs bij cerēts, gaidīts,
Atskrien meitēns mīļš un smaidīgs!

Lai Laimas rokas ceļas svētījot,
Pār bērniņu, kas sācis savu ceļu,
Lai darba tikumu un gudrību tam dod,
Lai viņa bērnība kā pilna ziedu pļava!

Varavīksne košās krāsās
Šodien katrā sirdī mīt,
Jo pie mums Tu atnākusi esi
Mazā dvēselīt!

Ir viegli mūža pirmie soļi,
Kad zaigo agrais dzīves rīts:
Vēl negrauž ceļa cietie oļi,
Vēl jūdžu tālums nepazīts.

Liepas kuplumu,
Pūpola maigumu,
Lepnums tēva sirdij,
Saule mātes dvēselei.

Pagaidiet, lielie kungi, 
Mazs vēl jūras braucējiņš. 
Paies dienas, aizskries gadi,
Droši buru turēs viņš!

Liec, Laimīte, baltu ziedu
Mazajā rociņā,
Lai ir balta tā dzīvīte
Kurā būs jādzīvo!

Kā balta puķe bērns ir uzziedējis, 
Lai kādreiz dzīvē spētu tālu iet. 
No nedienām, no salta dzīves vēja 
Šo mazo dvēselīti sargājiet!

Saviem bērniem mēs varam atstāt
divus vērtīgus mantojumus.
Viens no tiem ir saknes,
otrs-spārni.

Mazi bērni pēc cālēniem smaržo, 
Pēc pieneņu pūkainām galvām. 
Un tu saproti, citas vairs nebūs- 
Šī ir vislielākā balva. 

Tā kā saule ābeļziedam
Esiet savam bērnam klāt,
Lai no jūsu mīlestības
Viņš var mūžu darināt!

Cik skaista stunda -
Vēl nav noticis nekas,
Viss labais apsolīts,
Viss labais tikai notiks.

Tauriņš piedzima
Skaļajā cilvēku pūlī un visi apklusa -
Audz liels, Tu, mazais Brīnum!

Šūpo mani, māmuliņa,
Vieglajām rociņām,
Tad es tevi aptecēšu,
Vieglajām kājiņām.

Laikam stārķis kļūdījās,
Jaunajiem vecākiem! Kaut kas viņam misējās.
Lidotājs bij cerēts, gaidīts,
Atskrien meitēns mīļš un smaidīgs!